ECB monetārās politikas stratēģijas paziņojums

1. Kopš iepriekšējā stratēģijas izvērtējuma 2003. gadā euro zonas tautsaimniecībā un pasaules tautsaimniecībā notikušas būtiskas strukturālas pārmaiņas. Sakarā ar pieauguma tempa tendences kritumu, kas varētu būt saistīts ar lēnāku darba ražīguma kāpumu un demogrāfisko faktoru, un pasaules finanšu krīzes sekām samazinājušās reālās līdzsvara procentu likmes. Tādējādi Eiropas Centrālajai bankai (ECB) un citām centrālajām bankām ir mazāka iespēja sasniegt savus mērķus, paļaujoties tikai uz monetārās politikas procentu likmju pārmaiņām. Turklāt izaicinājumus monetārās politikas īstenošanai rada arī globalizācija, digitalizācija, draudi vides ilgtspējai un pārmaiņas finanšu sistēmā.
2. ECB monetārās politikas stratēģiju gan virza, gan ierobežo tās pilnvarojums, ko nosaka Līgums par Eiropas Savienību un Līgums par Eiropas Savienības darbību. ECB galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti euro zonā. Neietekmējot šo cenu stabilitātes mērķi, Eurosistēma atbalsta ES vispārējo ekonomisko politiku, lai palīdzētu sasniegt Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteiktos Savienības mērķus. Šie mērķi ietver līdzsvarotu ekonomikas izaugsmi, sociālā tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu. Eurosistēma arī palīdz kompetentām iestādēm sekmīgi īstenot politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu konsultatīvu uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti.
3. Padome apstiprina, ka saskaņotais patēriņa cenu indekss (SPCI) joprojām ir piemērots rādītājs cenu stabilitātes mērķa izpildes novērtēšanai. Taču Padome atzīst, ka, ietverot tajā ar īpašnieka apdzīvotiem mājokļiem saistītās izmaksas, SPCI labāk atspoguļotu mājsaimniecību situācijai atbilstošu inflāciju. Apzinoties, ka īpašnieka apdzīvoto mājokļu pilnīga iekļaušana SPCI būs vairākus gadus ilgs projekts, Padome līdz tam savos monetārās politikas novērtējumos ņems vērā inflācijas rādītājus, kas ietver ar īpašnieka apdzīvotiem mājokļiem saistīto izmaksu sākotnējo novērtējumu, izmantojot plašāku papildu inflācijas rādītāju kopumu.
4. Inflācijas buferis virs 0% nodrošina monetārajai politikai telpu procentu likmju samazināšanai nelabvēlīgu norišu gadījumā un veido drošības rezervi, kas ļauj nodrošināties pret deflācijas risku, radot pozitīvu ietekmi uz nominālo procentu likmju tendences līmeni. Kopš 2003. gada iegūtā pieredze pārliecinoši apstiprinājusi inflācijas drošības rezerves makroekonomisko nozīmi. Īpaši reālās līdzsvara procentu likmes būtiskā sarukuma tendence, ja tā vērojama ilgstoši, nozīmē, ka nominālo procentu likmju zemākā efektīvā robeža biežāk ierobežos monetārās politikas īstenošanu. Inflācijas drošības rezerves nepieciešamību nosaka arī vieglākas makroekonomiskās korekcijas starp valstīm euro zonā, nominālās darba algas lejupvērstā neelastība un mērījumu nobīdes.
5. Padome uzskata, ka cenu stabilitāti vislabāk var nodrošināt, vidējā termiņā nosakot 2% inflācijas mērķi. Padomes apņemšanās sasniegt šo mērķi ietver simetrisku pieeju. Simetriska pieeja nozīmē, ka Padome uzskata gan negatīvas, gan pozitīvas novirzes no šā mērķa par vienlīdz nevēlamām. 2% inflācijas mērķis sniedz skaidru atsauces punktu inflācijas gaidām, kas ir vitāli svarīgi cenu stabilitātes saglabāšanai.
6. Lai nodrošinātu inflācijas mērķa simetriskumu, Padome apzinās, ka svarīgi ņemt vērā zemākās efektīvās robežas ietekmi. Konkrētāk, laikā, kad tautsaimniecība ir tuvu šai zemākajai robežai, nepieciešami īpaši apņēmīgi vai ilgstoši monetārās politikas pasākumi, lai nepieļautu, ka negatīvā novirze no inflācijas mērķa nostiprinās. Tie var ietvert arī pārejas periodu, kura laikā inflācija mēreni pārsniedz noteikto mērķrādītāju.
7. Padome apstiprina savas monetārās politikas stratēģijas vidēja termiņa orientāciju. Tādējādi īstermiņā tiek pieļautas neizbēgamās inflācijas novirzes no mērķa, kā arī laika nobīdes un nenoteiktība attiecībā uz monetārās politikas transmisiju uz tautsaimniecību un inflāciju. Vidēja termiņa orientācijas elastība ļauj ņemt vērā, ka pienācīga monetārās politikas reakcija uz inflācijas novirzi no mērķa ir atkarīga no konkrētā konteksta un no novirzes izcelsmes, apmēra un ilguma. Tā ļauj Padomei, pieņemot monetārās politikas lēmumus, pievērsties arī citiem apsvērumiem, kas ir būtiski cenu stabilitātes nodrošināšanai.
8. ECB ir apņēmusies noteikt tādu monetāro politiku, kas vidējā termiņā nodrošina inflācijas stabilizēšanos 2% līmenī. Primārais monetārās politikas instruments ir ECB procentu likmju noteikšana. Līdztekus monetārās politikas procentu likmju zemākajai efektīvajai robežai Padome atbilstošos gadījumos izmantos arī perspektīvas norādes, aktīvu iegādes un ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas. Padome turpinās elastīgi reaģēt uz jauniem izaicinājumiem, kad tādi radīsies, un, īstenojot savu cenu stabilitātes mērķi, pēc vajadzības apsvērs jaunus politikas instrumentus.
9. Padome balsta savus monetārās politikas lēmumus, t.sk. vērtējumu par lēmumu proporcionalitāti un potenciālajiem blakusefektiem, uz visu būtisko faktoru integrētu novērtējumu. Šā novērtējuma pamatā ir divi neatkarīgi analīzes virzieni – tautsaimniecības analīze un monetārā un finanšu analīze. Šajā ietvarā tautsaimniecības analīze pievērš īpašu uzmanību reālās un nominālās tautsaimniecības norisēm, savukārt monetārā un finanšu analīze aplūko monetāros un finanšu rādītājus, īpašu uzmanību pievēršot monetārā transmisijas mehānisma darbībai un potenciālajiem riskiem, ko vidēja termiņa cenu stabilitātei rada finanšu nestabilitāte un monetārie faktori. Makrofinansiālo saikņu spēcīgā ietekme uz tautsaimniecības, monetārajām un finanšu norisēm nosaka nepieciešamību, lai abu šo analīzes virzienu konstatētās savstarpējās atkarības pilnībā tiktu ņemtas vērā. Šis ietvars atspoguļo pārmaiņas, kas skārušas ECB tautsaimniecības un monetāro analīzi kopš 2003. gada, to, cik svarīga nozīme monetārās politikas instrumentu raksturlielumu noteikšanā ir transmisijas mehānisma monitorēšanai, un atziņu, ka finanšu stabilitāte ir cenu stabilitātes priekšnosacījums.
10. Klimata pārmaiņām ir būtiska nozīme attiecībā uz cenu stabilitāti, jo tās ietekmē tautsaimniecības un finanšu sistēmas struktūru un ciklisko dinamiku. Klimata pārmaiņu novēršana ir globāls izaicinājums un ES politikas prioritāte. Savu pilnvaru ietvaros Padome ir stingri apņēmusies nodrošināt, lai Eurosistēma atbilstoši ES mērķiem un uzdevumiem klimata pārmaiņu jomā pilnībā ņemtu vērā klimata pārmaiņu un pārejas uz mazoglekļa ekonomiku ietekmi uz monetāro politiku un centrālo banku darbību. Tāpēc Padome apņēmusies īstenot vērienīgu rīcības plānu klimata pārmaiņu jomā. Līdztekus visaptverošai klimata faktoru iekļaušanai savos monetārās politikas novērtējumos Padome pielāgos sava monetārās politikas darbības ietvara iezīmes saistībā ar informācijas atklāšanu, risku novērtējumu, uzņēmumu sektora aktīvu iegādēm un nodrošinājuma regulējumu.
11. Monetārās politikas lēmumu publiskošana monetārās politikas paziņojumā, preses konference, "Tautsaimniecības Biļetens" un monetārās politikas sanāksmju pārskati tiks pielāgoti, atspoguļojot pārskatīto monetārās politikas stratēģiju. Šīs publikācijas papildinās vairāklīmeņu vizualizēti monetārās politikas paziņojumi, kas vērsti uz plašāku sabiedrību. Tas ir ļoti svarīgi, lai nodrošinātu sabiedrības izpratni par ECB darbību un uzticēšanos tai. Izmantojot pozitīvo pieredzi, kas gūta stratēģijas izvērtējuma ietvaros rīkotajos uzklausīšanas pasākumos, Padomes nodoms ir gādāt, lai informatīvi pasākumi kļūtu par strukturālu iezīmi Eurosistēmas mijiedarbībā ar sabiedrību.
12. Padome paredz periodiski novērtēt savas monetārās politikas stratēģijas atbilstību. Nākamais izvērtējums gaidāms 2025. gadā.